Organisko ķīmisko vielu nomenklatūra

Iepriekš zināmās organiskās vielas tika iegūtas no dzīvniekiem un augiem un citiem organismiem, tāpēc šāda veida savienojumus sauc par organiskām vielām. Līdz 20. gadsimta 20. gadiem zinātnieki bija mākslīgi sintezējuši daudzas organiskas vielas ar neorganiskām vielām, piemēram, urīnvielu [CO(NH2)2], etiķskābi (CH3COOH), taukiem utt., tādējādi laužot uzskatu, ka organisko vielu var iegūt tikai no organisms. Tomēr vēsturisku un ierastu iemeslu dēļ cilvēki joprojām lieto nosaukumu organiskā viela.
Vēsturiskais termins "organiska" ir datēts ar 19. gadsimtu, kad vitalisti uzskatīja, ka organiskos savienojumus var tikai biosintezēt. Šī teorija ir balstīta uz pamata atšķirību starp organisko vielu un "neorganisko", neorganisko vielu nesintezē vitalitāte. Bet vēlāk šī teorija tika apgāzta, 1828. gadā vācu ķīmiķis Frīdrihs Vulers (Friedrich Wohler) pirmo reizi ar neorganiskā amonija cianāta sintēzi organisko vielu - urīnvielas {CO(NH2)2}. Tomēr citi ķīmiķi šo svarīgo atklājumu uzreiz neatzina, jo amonija cianāts vēl nebija sagatavots neorganiskā veidā. Tikai H.Kolbe 1844. gadā sintezēja etiķskābi (CH3COOH), bet Bertelo (MB ertelots) 1854. gadā – eļļas un taukus, organiskā ķīmija ienāca sintētikas laikmetā, un ar mākslīgām metodēm tika sintezēts liels daudzums organisko vielu.
Cilvēkiem ir sena organisko vielu izmantošanas vēsture, un vairākas senās civilizācijas pasaulē jau sen ir apguvušas vīna, etiķa un karameļu gatavošanas tehnoloģijas. Ir reģistrēts, ka dažas salīdzinoši tīras organiskas vielas, piemēram, gallskābe, akonitīns un mannīts, tika ražotas senajā Ķīnā. 16. gadsimta beigās Rietumeiropa ražoja ēteri, etilnitrātu, hloretānu un tā tālāk. Tā kā šīs organiskās vielas ir tieši vai netieši no dzīvniekiem un augiem, tāpēc tajā laikā cilvēki tikai no dzīvniekiem un augiem iegūst vielas, ko sauc par organiskām vielām.
Sintētisko organisko vielu attīstība ir skaidri parādījusi, ka fizikā nav skaidras robežas starp organisko un neorganisko vielu, taču pastāv dažas atšķirības to sastāvā un īpašībās. Sastāva ziņā visas organiskās vielas satur oglekli, pārsvarā ūdeņradi, kam seko skābeklis, slāpeklis, halogēni, sērs, fosfors u.c., tāpēc ķīmiķi organiskās vielas sāka definēt kā ogļūdeņražus un to atvasinājumus. Dabā reakcijās organiskajā ķīmijā ir tendence iesaistīt tikai noteiktas funkcionālās grupas, atstājot pārējo molekulu "malā"; Sarežģītās neorganiskās reakcijās parasti ir vairāk vai mazāk katrs atoms molekulā, kas veicina reakciju.