Organisko ķīmisko vielu raksturojums

Papildus ogleklim lielākā daļa organisko savienojumu molekulu satur ūdeņradi, un dažas satur arī skābekli, slāpekli, halogēnus, sēru un fosforu. Ir zināmi gandrīz 80 miljoni organisko savienojumu. Agrāk organiskie savienojumi bija vielas, kas iegūtas no dzīvnieku un augu organiskajiem ķermeņiem. Pēc Vulera 1828. gadā veiktās urīnvielas sintēzes robeža starp organiskajām un neorganiskajām vielām pazuda, taču vēstures un paražu apsvērumu dēļ termins "organisks" joprojām tiek lietots. Organiskajiem savienojumiem cilvēkiem ir liela nozīme, un visas dzīvības formas uz Zemes galvenokārt sastāv no organiskiem savienojumiem. Organiskajām vielām ir liela nozīme cilvēka dzīvē, dzīvē un ražošanā. Visa dzīvība uz Zemes satur daudz organisko vielu.
Salīdzinot ar neorganiskām vielām, organisko vielu galvenās īpašības ir:
Lielākā daļa no tiem ir kovalenti savienojumi, cietā stāvoklī ir molekulāri kristāli, ar zemu kušanas temperatūru (parasti zem 300 ° C), viršanas temperatūru, mazāku polaritāti un pieder pie neelektrolītiem.
② Lielākā daļa no tām ir viegli uzliesmojošas un karstuma ietekmē viegli sadalās.
③ Visvairāk nešķīst ūdenī, šķīst etanolā, ēterī, acetonā, benzolā, benzīnā un citos organiskos šķīdinātājos.
④ Organisko vielu reakcija galvenokārt ir molekulāra reakcija, reakcijas ātrums ir lēns, bieži vien ir nepieciešama apkure, gaisma vai katalizators.
⑤Organiskās reakcijas ir daudz blakusreakciju, raža ir zema, un produkti bieži ir maisījumi.
⑥ Pastāv plaši izplatīta izomērija.